Sapnis - daļēji automatizējama kritiskās domāšanas izglītība skolās. Nr. 10.

Realitāte - vēl nezinu, kā to uzbūvēt.

[Bizness un Tehnoloģijas / Idejas / Wagnerslap]

Gribu šoreiz dalīties ar kaut ko, kas vismaz manā galvā nav nopulēts un līdz galam izdomāts. Liekas interesanti jums parādīt domu procesa šuves. Brīdinu - mazliet tehnisks, nišas ieraksts, bet par šo tēmu citādi nevarēs.

Dažus gadus ne pārāk intensīvi domāju par to, kā tehnoloģiskā, mērogojamā veidā uzlabot kritiskās domāšanas un medijpratības izglītību skolās. Pats vēl neesmu nonācis līdz skaidrai, labai atbildei un praktiskiem soļiem, bet varbūt palīdzēs tas, ka publiski dalīšos ar saviem ideju krikumiem.

Ierakstā vispirms uztaisīšu “data dump” ar saviem pašreizējiem novērojumiem par kritiskās domāšanas izglītību skolās. Pēc tam daži secinājumi, kā teorētiski varētu izskatīties risinājums un kādi šobrīd liekas galvenie šķēršļi. Ja jums ir jebkādas reakcijas par zemāk redzamo (izglītības metodikas / tehnoloģisko / biznesa pusi), lūdzu komentējiet.

Pāris novērojumi par kritisko domāšanu skolās

Kontekstam pāris mani viedokļi, kas balstīti manā pagātnes pieredzē kā debašu un argumentācijas pasniedzējam skolēniem, studentiem un uzņēmumu darbiniekiem (bija tāds laiks no 2009. līdz 2017. gadam). Lai ātrāk, īpaši nepamatošu, kādēļ šīm lietām ticu.

• Katru reizi, kad parādās pandēmijai līdzīgs notikums, kur viegli var novērot to, ka sabiedrības kritiskās domāšanas prasmju līmenis ir ļoti zems, 100x dzirdam sen atskaņoto plati “kādēļ skolās nemāca kritiski domāt”. Šai platei nekad neseko nekādi konkrēti, praktiski priekšlikumi.

• Salīdzinot, piemēram, ar matemātiku, man šķiet, ka mūsu izglītības sistēmas (visur pasaulē) ļoti haotiski pieiet kritiskās domāšanas prasmju mācīšanas metodikai.

• Kad mēs runājam par matemātikas metodiku, bieži nav problēmu konkrēti, saprotami identificēt skolēna sasniedzamos rezultātus (“skolēns spēj pareizi saskaitīt divus daļskaitļus ar dažādiem dalītājiem”). Savukārt kritiskās domāšanas metodika parasti ir aprakstīta nepamatoti augstā, abstraktā līmenī, kas dod milzīgu lomu interpretācijai (“skolēns spēj kritiski izvērtēt izmantotos avotus”). Daudz par maz darba ir ieguldīts sasniedzamo prasmju salaušanai sīkākos, zemāka līmeņa soļos.

• Viens no visefektīvākajiem veidiem, kā attīstīt jebkuru prasmi, ir kādam likt regulāri saskarties ar ar šo prasmi saistītiem uzdevumiem/problēmām, kā arī uzreiz pēc šo uzdevumu risināšanas viņam sniegt ātru, uzticamu atgriezenisko saiti. Par to, ko atrisināji pareizi un pie kādām spējām vēl jāpiestrādā. Ļoti svarīgi, lai atgriezeniskā saite nav tikai sarkans “nepareizi”, bet arī iedod jēdzīgus iemeslus par to, kādēļ kāda atbilde nav pareiza. Manā pieredzē ar sīkajiem šī “biežo uzdevumu / ātrās atgriezeniskās saites” metode ir strādājusi vienkārši maģiski labi.

• Ja kāds no jums skolas laikā iesaistījās debašu klubā, uzreiz atpazīsiet, ka spēļu debate nav nekas cits, kā nepārtraukta atgriezeniskās saites saņemšana. Tu izveido argumentu, un opozīcijas komanda to uzreiz nākamajā runā atspēko, minot iemeslus, kādēļ arguments ir vājš. Pēc debates beigām tiesneši uzreiz komentē tavus argumentus un sniedz atgriezenisko saiti par to vājajām vietām.

• Kritiskās domāšanas uzdevumi, ar kuriem stundās skolēni parasti sastopas, ir ļoti rupji sagrupēti kopā pārāk augstā abstrakcijas līmenī (“uzraksti eseju”, “izveido argumentu”, “ko tu domā par šo viedokli?”, “kāpēc šis nav pareizi?”), nevis izolē atsevišķas, šauri definētas spējas (“iekrāso, kur šajā argumentā ir tēze”, “iekrāso, kuri no šajā tekstā izmantotajiem vārdiem izsaka autora viedokli / vērtējumu un kuri apraksta faktus”). Matemātikā mēs veiksmīgi izolējam precīzas spējas, kritiskās domāšanas izglītībā mēs to darām reti.

• Ja regulāri sastaptie uzdevumi ir krietni virs / zem skolēna pašreizējā spēju līmeņa, viņam būs nopietnas problēmas ar motivāciju. Ir labi, ja sastaptie uzdevumi ir personalizēti un labi atbilst tam, ko tu šobrīd māki. Cilvēki mācās dažādos tempos. Tā gan ir taisnība visos priekšmetos.

• Izglītības sistēmā neeksistē tāds priekšmets “kritiskā domāšana”. Kompetenču izglītībā it kā kritiskās domāšanas elementiem būtu jāparādās visur - latviešu valodā, vēsturē, ģeogrāfijā, fizikā. Bet šobrīd neeksistē skaidrs “mapping” no priekšmetos sastaptajiem uzdevumiem uz konkrētajām, zemā abstrakcijas līmeņa kritiskās domāšanas prasmēm uz to, kas īsti notiek dažādos priekšmetos un stundās.

• Vispār mūsu minētā “kritiskā domāšana” patiesībā ir dīvains mikslis no pāris dažādām jomām - to ir ļoti svarīgi saprast, pirms mēģini to mācīt. Mikslī var atrast argumentācijas prasmes (kāda ir argumenta struktūra, kā izskatās vājš un stiprs arguments, kas ir uzticama autoritāte), izpratni par zinātnisko metodi (kas ir eksperiments, kas ir replikācija, kas ir falsifikācija, kas ir kontroles grupa), valodas analīzi (kuriem vārdiem ir emocionālas un viedokļa konotācijas, kuriem nav), pamata statistiku (kas ir anekdotiski pierādījumi, kas ir pierādījumu cherry picking, kas ir p-values), izpratni par mediju tradīcijām un biznesa modeli (kas ir viedokļraksts, kā dažādi mediji pelna naudu, kādēļ svarīgi zināt, kam pieder medijs), izpratni par sociālo tīklu biznesa modeļiem, kā arī vēl šo to citu.

• Es iepriekšējā punktā visu aprakstīju mazliet sarežģīti, bet tieši tāpēc mums nepieciešams loģisks šo spēju attīstības ceļš, kur pamatskolā un vidusskolā varam tikt galā ar šo spēju pašiem, pašiem pamatiem, pa vienam atķesējot šauri nodefinētās pamatspējas. Svarīgi, lai to darām sistemātiski un neatstājam milzīgus tumšos pleķus. Piemēram, šī pandēmija ir izgaismojusi, ka lielākā daļa Latvijas pieaugušo nezina, kas ir anekdotiski pierādījumi vai kas īsti ir kontroles grupa. Varbūt vārdus ir dzirdējuši, bet, saskaroties ar īstu informāciju, noteikti nemāk šīs abas idejas pareizi izmantot. Šādas pamata spējas obligāti līdz vidusskolas beigšanai būtu jānosedz.

• Visbeidzot, lielākajai daļai Latvijas skolotāju pašiem ir ļoti vājas kritiskās domāšanas prasmes. Kad darbojos “QUO tu domā”, es to diplomātisku iemeslu dēļ nekad publiski neteicu, bet tagad drīkstu. Tas liedz tiem (a) reālistiski novērtēt individuāla skolēna kritiskās domāšanas prasmju līmeni, (b) sniegt jēgpilnu atgriezenisko saiti pēc skolēna snieguma kādā uzdevumā.

Kas varētu būt laba pieredze?

Es labu kritiskās domāšanas izglītības pieredzi pamatskolā un vidusskolā iztēlojos apmēram šādi. Brīdinu, ka šeit viss kļūst miglaini, jo man nekas vēl nav skaidrs.

• Visas kritiskās domāšanas prasmes ir ar sāpīgu darbu saskaldītas ļoti sīkās, izolējamās, praktiski aprakstāmās pamatprasmēs (11. klase - “skolēns spēj pamanīt, ka induktīvā argumentā kā premisa tiek izmantoti anekdotiski pierādījumi”).

• Ideālā variantā šīs pamatprasmes ir definētas veidā, kur tās ir maksimāli apgūstamas ar bieži griežamu “uzdevumu-atgriezeniskās saites” cilpu. Jo mazāk nepieciešamības pēc lekcijām, jo labāk. Skaidrs, ka skolotāja iesaiste, skaidrojot idejas, tikai labāk palīdzēs risināt uzdevumus un progresēt.

• Katram skolēnam visu laiku sistēmā glabājas viņa kritiskās domāšanas spēju profils, kur redzams, kurās no šīm prasmēm viņam jau ir labas iemaņas un kurās nē.

• Nepieciešamība 1: mums jābūt spējai ātri ģenerēt personalizētus, īsus kritiskās domāšanas uzdevumus, kas atbilst kādā stundā apspriestajam saturam. Piemēram, vēstures stundā analizējam Kārļa Ulmaņa autoritāro režīmu. Varam uzreiz automatizētā, ātrā veidā fragmentus no Kārļa Ulmaņa runām vai tā laika avīžu rakstā pārvērst dažādos kritiskās domāšanas uzdevumos.

• Dažādie uzdevumi nepieciešami, jo skolēniem ir dažādi “tumšie pleķi” un ir svarīgi tiem nedot uzdevumus, kas ir pamatīgi virs vai zem viņu tā brīža spēju līmeņa. Līdzīgi, kā matemātikā, tie var būt īsi, 15 min prasoši uzdevumi, tām nav jābūt trakām esejām.

• Šo uzdevumu ģenerēšanu noteikti var daļēji automatizēt. Piemēram, REST API, kurā vari iebarot jebkuru garu tekstu, bet viņš tev ļoti īsā laikā izspļauj čupiņu ar uzdevumiem, kas atbilst tavā klasē atrodamo skolēnu pašreizējo spēju profiliem. REST API ir pieejams caur jebkuru mācību materiālu menedžmenta programmatūru, kas tiek izmantota tajā skolā.

• Domājiet par to šādi - mēs vēstures, latviešu valodas un bioloģijas stundās mācāmies pamatvielu. Bet mums visu laiku velkas līdzi šī papildu spēja (kritiskā domāšana). Mums jāizmanto iespēja šajās stundās iemānīt ļoti biežas kritiskās domāšanas uzdevumu-atgriezeniskās saites cilpas.

• Nepieciešamība 2: mums jābūt spējai šiem uzdevumiem ātri sniegt kvalitatīvu atgriezenisko saiti. Protams, varam maksimāli izmantot gan skolotāja spējas, gan citus skolēnus klasē (piemēram, dažādi skolēni strādā grupā un izvērtē viens otra argumentus), bet, kā jau minēju iepriekš, ir risks, ka šādā veidā skolēni ne vienmēr saņems uzticamu atgriezenisko saiti - iesaistītajiem diemžēl pašiem bieži nav spēcīgas kritiskās domāšanas spējas.

• Es domāju, ka arī šeit nākotnē daļēji būtu jāizmanto automatizācijas iespējas. Piemēram, nav iemesla, lai datora programmatūra neizlabotu tavu uzdevumu, kur tev kādā tekstā jāpasvītro emocionāli pielādētie vārdi, kas izsaka kādu viedokli. Dators šajā situācijā būtu spējīgs arī šeit iedot normālu atgriezenisko saiti.

• Protams, šī gan ir pašreiz nesasniedzama sapņu pils. Paši uzreiz paši jūtat, ka emocionālo vārdu pasvītrošana ir visvieglākais gadījums, kas ir triviāli automatizējams. Citas kritiskās domāšanas spējas (“vai šie ir anekdotiski pierādījumi”, “vai šajā argumentā ir skaidri nodefinēta tēze”) liekas ļoti grūti sasniedzamas ar pašreizējo Natural Language Processing un mašīnmācīšanās līmeni, it īpaši mazajās pasaules valodās. Tuvāko 10-15 gadu laikā daļai no spēju situācija gan varētu mainīties.

• Šie uzdevumi un atgriezeniskā saite sīkajiem jāsaņem daudz. Neviens viens mājasdarbs reizi 2 nedēļās, bet īss, ātrs 15 min uzdevums ar uzreiz sekojošu atgriezenisko saiti gandrīz katru dienu. Manā pieredzē vienīgais veids, kā skolēni var nozīmīgi attīstīt savas kritiskās domāšanas spējas.

• Varbūt dators un mašīnmācīšanās iesaiste vispār nav nepieciešami, bet tad mums jābūt ļoti pārliecinātiem par spēju izveidot mācību programmai pielāgotus kritiskās domāšanas uzdevumus kopā ar “atbilžu / atgriezeniskās saites” lapām, līdzīgi kā mēs šobrīd to darām matemātikā.

• Atgriezeniskā saite ir tēma, kas mani uztrauc visvairāk, jo es pats Latvijas skolās daudz esmu redzējis, ka skolotāji bērniem dod diezgan nekvalitatīvu atgriezenisko saiti par kritiskās domāšanas tēmām. Daudz sliktāk, kā matemātikā. Ar tādu atgriezenisko saiti ir grūti mācīties.

Kā redzat no mana ieraksta, es pats vēl esmu domu procesā, jo viss neliekas skaidrs. Skaidrs ir tas, ka:

• es traki fanoju par šo uzdevumu-atgriezeniskās saites cilpu kritiskās domāšanas izglītībā

• es jūtu, ka skolēni šobrīd šo atgriezenisko saiti saņem reti un/vai nekvalitatīvi

• man ir neskaidrs instinkts, ka mēs tehnoloģiski tuvākajā nākotnē varētu to mainīt. Bet ar detaļām man ir čābīgi.

Varbūt kādam no jums ir idejas par to, kas būtu labs risinājums?