Tu laikam neesi aktīvists, tu esi sliņķis. Nr. 6.
NVO un citiem darītājiem vajag tavu laiku un naudu, nevis tavas publiskās dusmas
[Bizness un tehnoloģijas / Idejas / Wagnerslap]
Šodien par sabiedrisko iesaisti. Es par šo pašu tēmu mēģināju rakstīt pagājšnedēļ, bet sanāca ļoti nejauks ieraksts. Sāku justies kā Kristofers Hičenss un teikt, ka Latvijas twitterati publika pirms katra sava Twitter strīdu ieraksta iekšēji jūtas kā iespaidīgi aktīvisti, kas maina pasauli:
Bet tas bija pārspīlēti un nepatiesi. Es arī šajā vēstkopā negribu rakstīt tik asi. Ja gribi rakstīt tik asi un kategoriski, jājūtas mazliet pārliecinātākam par savām tēzēm. Hičensa līmeņa pašpārliecinātību vēl neesmu saēdies.
Divi nepatiesie mīti par progresu
Kad runāju ar cilvēkiem par Latvijas un pasaules problēmām, nepārtraukti dzirdu divus vienlīdz nepatiesus mītus, kas atkārtojas atkal un atkal:
Viss progress un regress nāk tikai no Valsts (politiķi, MK, Saeima, pašvaldības u.c.)
Jebkuras sabiedriskas problēmas klātbūtni izskaidro kādi Mordoras spēki (“tie tur cilvēki”), kuri vai nu ir neinformēti vai aktīvi ļauni. Risinājums ir viņus abstrakti informēt vai ar viņiem “cīnīties”.
Pirmais mīts par to, kā “Valsts vainīga” man reizēm šķiet elegants psiholoģisks triks, kā cilvēki sev iekšēji pamato to, kādēļ sēž mājās un neko nedara. Vari sev stāstīt, ka ir iespējams tikai “sēžu pie Youtube” stāvoklis vai “eju politikā” stāvoklis - nav nekādu citu alternatīvu. Fū, kamēr esmu pirmajā stāvoklī, nekur nav jāiesaistās un jūtos labi par sevi.
Šo pirmo mītu ir pārsteidzoši viegli atspēkot, žigli norādot uz milzīgo progresu, ko Latvijā ir sasniegušas ar valsti nesaistītas organizācijas, kurās darbojas nevis kādi politiķi un ierēdņi, bet cilvēki, kuriem no visas sirds rūp kāda sasāpējusi problēma. Visa pamatā ir viņu laiks, viņu enerģija un no dažādām vietām piesaistītie ziedojumi.
Pāris progresa piemēri:
Pilsēta Cilvēkiem vairākus gadus nodarbojas ar izglītojošu darbu, datu ievākšanu par satiksmes dalībnieku drošību un dažādiem eksperimentiem. Rezultāts ir spēcīgāks (mazliet ļodzīgs) mandāts Rīgas Domei vairāk domāt par gājēju un riteņbraucēju drošību, kā arī daudz lielāka interese no Latvijas iedzīvotājiem par šo svarīgo tēmu
Latvijā ar katru gadu pamazām uzlabojas situācija LGBT cilvēktiesību jomā. Ja nu esat aizmirsuši, cik briesmīgi te šajā jautājumā gāja vēl pirms 15 gadiem, iesaku diezgan niansēto “Homo@LV” dokumentālo filmu. Mozaīka pacietīgi ir strādājusi pie sabiedrības viedokļa mainīšanas, palīdzējusi cilvēkiem, kas ir cietuši naida noziegumos, kā arī ir ierosinājuši vairākas nepieciešamas likumdošanas izmaiņas
Transparency International vietējā nodaļa Delna ilgus gadus ir aizstāvējusi tādas iniciatīvas kā caurspīdīga, kontrolēta finansējuma sistēma Latvijas politiskajām partijām. Ziedojumu griesti, amatpersonu deklarācijas - daudzas pozitīvas lietas ir saistītas ar Delnas darbu
Centrs Marta gadiem ir palīdzējis vardarbībā cietušām sievietēm, ļaujot tām saņemt sociālo darbinieku, juristu un citu speciālistu nepieciešamo atbalstu. Simtiem sieviešu ir saņēmušas atbalstu pēc seksuālas vai psiholoģiskas vardarbības
Pirmais mīts sagrūst, kad tu pievērs uzmanību un nepārtraukti redzi, ka milzīga proporcija pozitīvu lietu nerodas no abstraktas Valsts. Tās rodas no cilvēku, pilsoņu pašiniciatīvas.
Ar otro mītu ir sarežģītāk
Otrais mīts nav tik acīmredzami nepatiess. Ir situācijas, kurās ir vērtīgi mēģināt mainīt sabiedrības vai konkrētu personu viedokli. Reizēm ir organizācijas un cilvēki, kas bloķē progresu.
Bet šādu situāciju nav tik daudz un sastaptie cilvēki arī šādi nedomā. Pirmais instinkts ir dusmoties uz kādu sabiedrības daļu, nodarboties ar augsta līmeņa “awareness raising” bez specifiskiem risinājumiem (vai zināji, ka eksistē globālā sasilšana?), kā arī izsmiet kādu sabiedrības daļu par to, kam tie tic vai par ko tie balso.
Manās acīs šādu agresīvu, dziļi simbolisku, uz praktiskiem risinājumiem neorientētu darbību veikšana ir nekļūdīgs signāls, ka šis cilvēks nekad nav mēģinājis atrotīt piedurknes un pats risināt kādu sāpīgu praktisku problēmu. Jo jebkāda saduršanās ar realitāti praktiskā darbā liek saprast, ka cīņa ar cilvēkiem parasti nav risinājuma pamatā. Risinājuma pamatā parasti ir sāpīgs ikdienas darbs, kur tu palīdzi cilvēkiem, būvē tehnoloģiskus vai citādus procesus, izstrādā specifiskus likumdošanas priekšlikumus, apmāci cilvēkus, piesaisti līdzekļus un domā nevis dziļi simboliskus, bet reālistiskus veidus kā mainīt sabiedrības viedokli kādā jautājumā.
Cik ticami ir tas, ka tavs tvīts “globālā sasilšana ir nepieņemama” kaut mazliet palīdzēs? Cik ticams ir tas, ka vakcinēšanās ienaidnieku izsmiešana ar mēmiem sociālajos tīklos liks tiem mainīt viedokli? Cik ticams ir tas, ka lieli, dramatiski, simboliski žesti un gājieni (kas svarīgi - bez specifiska sasniedzamā mērķa vai pārliecināmās personas) palīdzēs atrisināt kādu problēmu?
Obama ļoti eleganti apraksta šo jauno nepraktiskās strīdēšanās kultūru šajā video (it īpaši, sākot no 0:48):
Jebkuru sabiedrisku aktīvistu motivē dīvains kokteilis no uzmanības kāres un vēlmes izdarīt pozitīvas lietas (man tā bija, kad biju sabiedriski aktīvāks, daudziem man pazīstamiem cilvēkiem tā ir). Tas galīgi nav tik slikti, kā izklausās. Bet slikti ir tas, ka kaudzi statusa sociālo tīklu laikmetā vari savākt ar šiem dziļi simboliskajiem, nepraktiskajiem, politiskajiem žestiem, no kuriem nav nekāda labuma. Nekad neuztrenējies darīt ko citu. Galīgi ne tas, ar ko nodarbojas Pilsēta Cilvēkiem, Mozaīka, Delna vai Centrs Marta!
Tā vietā iegūstam tvītu un gājienu mašīnas, kas nekad nav rotījuši piedurnes un pa īstam risinājuši problēmas, bet savu dusmu un performatīvās kasīšanās dēļ peldas apkārtējo cilvēku atzinībā un statusā. Papildus tam arī iegūst tiešu ceļu politikā no sava LU vēstures bakalaura grāda pirmā kursa (NA) vai pirmā legāli nopirktā dzēriena Kaņepes Kultūras Centrā/Aleponijā (Progresīvie). Dusmoties, tvītot un nēsāt t-kreklus ir viegli un popularitāti ceļoši, patiesais darbs ir nepopulārs un garlaicīgs.
Šī strīdu, “awareness raising” un izsmiešanas enerģija liekas milzīgs laika un resursu izniekojums. Un, manuprāt, šis instinkts ne tikai nepalīdz risināt praktiskas problēmas, bet pat reizēm veicina politisko spriedzi un polarizēšanos, kas traucē risināt šīs problēmas. Labiem risinājumiem bieži nepieciešama daudzu sabiedrisku grupu konstruktīva sadarbība.
Man kārotos, lai cilvēki kļūtu par full-time politiķiem tikai pēc tam, kad tie kādu laiku ir pagrauzuši īstu sabiedrības problēmu risināšanas garoziņu.
Reku Alexander Stubb, bijušais Somijas premjerministrs:
Darītājiem nevajag tavus simboliskos žestus, tiem vajag tavu laiku un naudu
Tiešām strādājot ar kādu praktisku problēmu, uzreiz ieraugi, ka tavi iepriekšējie pieņēmumi par to, kāds ir problēmas saturs un kādi ir iespējami risinājumi, ir pilnīgi nepatiesi. Pats atceros, kā agrāk brīvajā laikā darbojos QUO tu domā. Izrādās, ka jauniešiem kritiskās domāšanas spējas nevar iemācīt skolotāji, kuru pašu kritiskās domāšanas spējas ir vājas. Izrādās, ka Latvijā ir neiespējami organizēt kvalitatīvas publiskās diskusijas par daudzām tēmām, jo ir ļoti šaurs tēmas pārzinātāju loks. Jāmeklē citi risinājumi. Kā arī daudz kas cits. Tikai lēnām dauzot akmeni, pakāpeniski iegūsti jēdzīgu, precīzāku izpratni par problēmām, kas jārisina.
Šie darītāji ir jāatbalsta un šīs spējas/izpratne ir jāiegūst! To nevar izdarīt, darot tikai dziļi simboliskas, agresīvas, politiski piesūcinātas lietas.
Visām manis augstāk minētajām, lieliskajām NVO vajag divas lietas - darba rokas un naudu. Parasti tiem ir ierobežots brīvprātīgo palīgu loks, bet cilvēku pieņemšanai darbā trūkst līdzekļu. Cilvēkus vajag, lai vadītu apmācības, veidotu plakātus, veidotu interneta materiālus, pētītu pasaules pieredzi, darītu daudz ko citu. Naudu vajag algotiem darbiniekiem un pasākumu rīkošanai.
Līdzekļus negribas diedelēt no visādiem fondiem. Fondi arī bieži piešķir līdzekļus kādām augsta līmeņa iniciatīvām, kas neatbilst sāpīgajām problēmām, kuras šīs organizācijas pārzina vislabāk un risinātu citos veidos.
Piesakieties visām šīm organizācijām palīgā savā brīvajā laikā vai iedibiniet mazu ikmēneša ziedojumu internetbankā - ziedot foršām lietām var, piemēram, šeit, šeit, šeit, šeit, šeit vai šeit. Par darba rokām - uzrakstiet jebkurai no šīm organizācijām ar tekstu “Esmu Daiga, māku darīt X, Y un Z. Jūs darāt bosu-līmeņa lietas, es ar prieku katru nedēļu ziedotu 5h sava laika, lai palīdzētu.” Garantēju, ka visi būs ļoti priecīgi un jūs iesaistīs, jo darba roku traki trūkst. Pārāk daudzi tic pirmajam un otrajam mītam.
Tad jūs tiešām būsiet sabiedriskie aktīvisti, kas ziedo laiku, naudu un darbu, nevis tikai “Twitter fingers” sliņķi un apkārtējo cilvēku atzinības mednieki.