Svetlana Aļeksijeviča ir Latvijas autore. Nr. 5.

Par spēju galvā vienlaicīgi atskaņot vairākus stāstus

[Bizness un tehnoloģijas / Idejas / Wagnerslap]

Svetlana Aļeksijeviča ir baltkrievu žurnāliste un autore. Šajā ierakstā vispirms viņu mazliet pareklamēšu. Pēc tam gribu jums pastāstīt, kādēļ Aļeksijeviču būtībā uzskatu par Latvijas autori.

Stāstu kolāžas un daudzbalsība

Lai gan interesē sabiedrība un politika, man pārsvarā dikti krīt uz nerviem politiska māksla, jo tā pārsvarā liekas ļoti vāja un mērķauditorijas aizspriedumus atgremojoša. Tiklīdz izdodas atklāt autoru, kas pret sabiedrības, politikas tēmām izturās ar pelnīto cieņu - Orvels, Havels, Joe Sacco, Voltērs, Velbeks, Kafka - uzreiz jāgrābj ciet un nedrīkst laist vaļā. Aļeksijeviča jau no pirmās lasītās grāmatas uzreiz iespaidīgi ieleca šīs tēmas patiesi cienošo autoru sarakstā.

Aļeksijevičai ir interesanta, pus-dokumentāla, kolāžista pieeja literatūrai. Viņa izvēlas kādu svarīgu, nozīmīgu tēmu. Černobiļas AES katastrofa, bērnu pieredze Otrā pasaules kara laikā, Afganistānas karš, Padomju Savienības sabrukums un tam sekojošie mežonīgie 90ie. Tam seko ļoti daudzas sarunas ar šajos notikumos iesaistītiem iesaistītiem cilvēkiem. Sarunas nav formālas un koncentrējas uz emocijām, stāstiem, baumām, neuzticamām atmiņām. Uz sarunu galdiem parasti ir tēja, cepumi un ievārījuma burkas. Sarunas ir ar visiem - karavīriem, pensionāriem, politiķiem, bērnudārza audzinātājām, visiem.

Pēc tam Aļeksijeviča izvelk šķēres un līmlentu, lai kļūtu par “neuzticamo kuratoru“, kas dažādos veidos salipina kopā šo sarunu fragmentus. Fragmentu ir daudz, un avoti ir ļoti dažādi. Mērķis nav sniegt kādu objektīvu skatu uz vēsturiskiem notikumiem, bet vairāk kairināt savus morālos pieņēmumus par šo laiku.

Iznākums sanāk daudzbalsīgs. Kad dzirdi, kā dažādi cilvēki ļoti saprātīgi aizstāv dažādas jēdzīgas viena notikuma morālas interpretācijas, trenē savu empātiju un trenē spēju savā galvā vienlaicīgi atskaņot vairākus stāstus par šo notikumu. Ar šo daudzbalsību vari bieži vari tikt līdz tiešām niansētam skatam uz vēsturiskiem notikumiem, kas nav nepamatoti melnbalts.

Iepriekš minētā daudzbalsība strādā negaidīti labi, kad apskatām politiskus notikumus. Tā gandrīz automātiski izbēg no 3 tēmām, kas man parasti krīt uz nerviem politiskā literatūrā vai kino:

• Morālais betons. Mākslā tēli bieži ir Ļauni vai Labi. Tie nekad nemainās un nemainīsies. Ir viegli saprast, uz ko dusmoties un ko atbalstīt. Īstā dzīvē cilvēku morālie lēmumi ir putra un, izņemot pāris Monstrus, to dzīvi nav viegli morāli interpretēt. Īstā dzīvē kļūdas seko labiem lēmumiem. Labi lēmumi seko sliktiem lēmumiem. Bieži morāli nelāgas lietas notiek kļūdas, peer pressure vai nepareizas situācijas izpratnes dēļ.

• Grupu identitātes betons. Reizēm mākslā (tāpat, kā tavas mīļākās galēji labējās vai galēji kreisās partijas iekšējās diskusijās) cilvēki tiek nepamatoti ātri sagrupēti homogēnās, statiskās grupās, kur visi ir vienādi. Tā ir vieglāk saprast pasauli un tā ir vieglāk just līdzi grāmatai, filmai vai teātra izrādei. Bet īstā dzīvē visi kapitālisti, visi latvieši, visi vīrieši, visi pilsētnieki ir ļoti dažādi. Pieņemt, ka visi kādas grupas cilvēki domā un uzvedas vienādi, vienmēr būs intelektuāla kļūda.

• Ciešanu ekspluatēšana. Vēsturiskām traumām ir interesanta dinamika. Pēc acīmredzami netaisna un milzīgi traumatiska notikuma māksla sākotnēji ir terapeitiska. Vari savā romānā, lugā vai filmā saprast, kas tieši ir noticis. Kādēļ tas ir noticis. Vari apskatīt Ļaunumu un tādā veidā vieglāk ar to sadzīvot. Bet šis terapeitiskais efekts kādā brīdī beidzas. Ja neuzmanies, kādā brīdī vari nevis pievienot savu gabaliņu Patiesībai un palīdzēt kādiem cilvēkiem sadzīvot ar pagātni, bet vari mērķtiecīgi turpināt uzplēst brūces, kuras mēģina sadzīt. Tavam mākslas darbam būs atsaucīga publika un KKF finansējums, bet drīzāk būsi varas instruments, kas tikai veicinās uz pagātnes līķu pamata būvēto, šķeļošo politiku.

Sarunu fragmentu gudra izlase un līdz kaulam skaidrā daudzbalsība ļauj Aļeksijevičai izbēgt no šiem virzieniem. Vismaz tajās viņas grāmatās, kuras esmu lasījis.

Second-Hand Time - obligātā literatūra

Ja gribat notestēt tikai vienu Aļeksijevičas grāmatu, sāciet ar “Second-hand Time“. Visi latvieši ir pelnījuši to izlasīt. Varbūt kļūdos, bet man šķiet, ka tā vēl nav izdota latviski. Fitzcarraldo Editions ir dikti skaisti iesiets angļu valodas tulkojums.

“Second-hand Time“ runā ar Krievijas iedzīvotājiem un to atmiņām par mežonīgajiem 90iem pēc Padomju Savienības sabrukuma.

Grāmatā daudzbalsība ir visur. No vienas puses, vari klausīties pensionāra žēlabās par to, kā Gaidara privatizācijas sertifikātu reformas un preču cenu "free-float" noveda pie milzonīgas nevienlīdzības. No otras puses, vari dzirdēt, kā daudziem (arī godīgiem) cilvēkiem tas devu iespējas brīvi realizēt savas ambīcijas. No viena sarunu biedra vari klausīties, kā viņam ir milzīgs prieks par krietni lielāku domas un uzvedības brīvību. No otra sarunu biedra vari dzirdēt nožēlu par nacionālistiskajiem konfliktiem Kalnu Karabahā un Abhāzijā, kuriem ceļu pavēra Gorbačeva atkusnis.

Būtībā nepātraukti vari klausīties viena un tā paša notikuma dažādās interpretācijās. Un vari dzirdēt daudz argumentus par un pret. Vari dzirdēt, kā dažādas jomas un dažādi cilvēki Padomju Savienības sabrukumu un mežonīgos 90os piedzīvoja visdažādākajos veidos. Tāds kā trenažieris spējai vienlaicīgi savā prātā atskaņot daudzu dažādu cilvēku stāstus.

Lasot “Second-Hand Time“, vismaz man sajūta bija tāda, it kā es noklausos sarunas ar Latvijas iedzīvotājiem, it īpaši ar vecāko paaudzi. Līdzīgas balsis vismaz manā dzīvē ir ļoti bieži dzirdētas Ķengaragā, Centrāltirgū, Āgenskalnā, Klusajā Centrā, Latvijas Avīzē vai Vesti Segodnja. Grāmatā izķidātie mīti nav tikai Krievijas iedzīvotāju mīti, tie noteikti ir arī Latvijas iedzīvotāju mīti. It īpaši to Latvijas iedzīvotāju mīti, kuri ir dzīvojuši mežonīgajos 90os vai kuri arī tagad ikdienā daudz patērē Krievijas plašsaziņas līdzekļus.

Latvijas autore

Lai gan Aļeksijeviča ir no Baltkrievijas, mēs būtu pelnījuši šādu autoru. Daudzbalsība un spēja galvā vienlaicīgi turēt vairākus stāstus ir kaut kas, kas man ļoti pietrūkst Latvijas mākslā un politikā.

Daudzas “klasiskās” Latvijas politikas sadursmes kļūst pilnībā nepamatotas un neinteresantas, tiklīdz spēj savā prātā vienlaicīgi turēt vairāku iedzīvotāju stāstus. Etnisko grupu mākslīgā spriedze, ekonomisko grupu mākslīgā spriedze. Reizēm tur ir īsts saturs, bet bieži vien strīdi pazūd, tiklīdz noklausies visu pušu stāstus un secini, ka sadursmei nav nekāda pamata un īsti nav, ko dalīt.

Latvijas māksla nereti liekas gandrīz reakcionāra savā vēlmē stāstīt kādas vienas, izolētas grupas stāstu. Šķiet, ka tieši lielāka empātija, daudzbalsība un spēja uzklausīt *visu* iesaistīto atmiņas, stāstus un emocijas tagad Latvijas mākslā būtu kas jauns, svaigs un radikāls. Aļeksijeviča pat no attāluma spēj interesanti izteikties par Latvijai svarīgām tēmām.

Starp citu, Svetlanas Aļeksijevičas nākamā grāmata būs par pagājušā gada Baltkrievijas “Balto Revolūciju“. Ļoti gaidu.