11 īsas sajūtas par sarunām, kuras vakar satiku LAMPA festivālā. Nr. 9.
Es vakar sarunājos un klausījos.
[Bizness un tehnoloģijas / Idejas / Wagnerslap]
Vakar biju aizbraucis uz Sarunu festivālu LAMPA. Apjucis klīdu apkārt pa sarunām, ēdu Skrīveru saldējumu, kā arī satiku daudzus sen neredzētus draugus un cīņubiedrus - čau, Liene, čau, Alise, čau, Edgar, čau, Emīl!
Zemāk saraksts ar pāris random domām, kas man vakar dažādos brīžos dauzījās pa galvu.
Visgarlaicīgākā, bet tāpat svarīgā doma - LAMPA ir kļuvusi par lielisku Latvijas tradīciju, kas ļauj atcerēties, ka demokrātija dzimst īstās sarunās ar īstiem cilvēkiem. Nevis tikai neveselīgā F5 spaidīšanā, pārbaudot, vai tavam dusmīgajam sociālo tīklu ierakstam ir parādījies kāds jauns “like”. Paldies Ievai un visai LAMPA komandai par organizēšanu.
Ir forši satikties ar cilvēku, ar kuru tev šķietami nesakrīt politiski uzskati, bet īsā sarunā secināt, ka īstenībā jums ir daudz, daudz kā kopīga. Daudz vairāk, kā varētu likties no neveselīgi polarizētās interneta vides, kas amplificē mazas viedokļu atšķirības.
Ir viegli atšķirt sarunas, kuru organizēšanu kādi uzņēmumi ir vienkārši pasūtījuši no sabiedrisko attiecību aģentūrām, no sarunām, kuras ar mīlestību un rūpēm ir organizējuši paši aktīvisti un organizācijas. Vari just autentiskumu un īstu interesi par tēmu. Vari just, ka dalībnieki nav aicināti tikai tāpēc, ka tie ir sabiedrībā atpazīstami ļaudis, kas varbūt piesaistīs lielāku publikas uzmanību.
Sarunu tēmas liekas neiespējami plašas - korupcija, inovācijas, Latvijas nākotne. Man pašam daudz labāk garšo krietni šaurākas tēmas, kur varam parunāt par ko praktisku un specifisku. Tādā veidā varam iemācīties pat ko jaunu, interesantu un dzīvē noderīgu, nevis tikai uztaisīt slalomu pa virsrakstiem, kurus visi tāpat jau var nosaukt. Festivāla programmā visu laiku medīju šaurāk nodefinētas tēmas.
Ja sarunas netiek rīkotas klasiskajā britu debašu formātā (nevienu tādu neredzēju), es nesaprotu, kādēļ uzturam šo Latvijas tradīciju, kur sarunā obligāti jāpiedalās 5, 6, 7, 8 cilvēkiem. Ko viņi visi paspēs pateikt? Kā varēsim iedziļināties viņu idejās un argumentos? Kā viņi spēs viens otram normāli atbildēt? Tikai no katra dabūsim mazu soundbite un stunda jau būs pagājusi. Man pašam šķiet, ka 4, īstenībā pat 3 dalībnieki šādā sarunā varētu būt maksimums, lai dabūtu foršās, interesantās, detalizētās Charlie Rose tipa sarunas.
Vēlme dabūt tik plašu runātāju loku reizēm noved pie tā, ka daži cilvēki piekrīt runāt vienmēr un visur. Pat ja viņu zināšanas par konkrēto tēmu ir dikti plānas.
Mozaīkas rīkotais Drag King šovs bija jautrs. Jā, varbūt tas neizskatījās pēc “Paris is Burning”, bet man tieši iet pie sirds tā mazliet patiesā, brīvā un amatieriskā pieeja.
Lai festivāls vēl labāk sasniegtu savus mērķus, man kārotos krietni lielāku klātbūtni no Latvijas konservatīvo uzskatu pārstāvjiem.
Sarunu moderatoru intro liekas daudz par garu. Cilvēki klīst apkārt pa teltīm, nogaršo idejas un mēģina atrast kaut ko, kas liekas stimulējošs. Dalībnieku vārdi un pieredze ir atrodami festivāla programmā. Vienkārši sākam runāt par tēmu.
Šobrīd šķiet, ka Marija Golubeva kaut kad būtu laba Latvijas Valsts prezidente. Khem.
Grūti izbēgt no sajūtas, ka sarunām pa virsu ir pārklājies zināms korporatīvas raustīšanās un diplomātijas mākonis. Dalībnieki raustās runāt godīgāk un brīvāk. Nezinu, kādēļ tā ir. Autentiskums ir riskantāks, bet taču ļoti labi strādā, lai uzrunātu cilvēkus, kurus vēlaties uzrunāt. Kaut vai paskatieties epizodes no politiķu cepiena, kur zināms emocionāls godīgums lieliski strādāja ar LAMPA publiku. Ar lielāku godīgumu un brīvību sarunas reizēm būtu krietni aizraujošākas.
Tiekamies LAMPA festivālā nākamgad! Lieliska tradīcija, kas jāuztur.